Galvenā cerība gaidāmajā biatlona sezonā Latvijas līdzjutējiem ir ilggadējais izlases līderis Andrejs Rastorgujevs. Šajā nedēļas nogalē Zviedrijā tiks dots starts jaunajai Pasaules kausa sezonai. Lai gan Latvijas izlasē sportista statusā atgriezies leģendārais Ilmārs Bricis, arī viņš neslēpj, ka tieši no Andreja snieguma lielā mērā būs atkarīgs, vai Latvija uz 2018. gada olimpiādi Phjončhanā brauks pilnā komandas sastāvā. Ceļš uz to sāksies šosezon. Rastorgujevs sola darīt, ko varēs.

Ar kādām atmiņām atceries iepriekšējo sezonu?
Tā bija ļoti grūta. Ja godīgi, ne pārāk gribas to atcerēties, jo emocionāli un psiholoģiski tā bija smaga sezona. Uzreiz pēc tās gribējās domāt par kaut ko citu, ne biatlonu. Tagad par pēdējo sezonu domāju mazāk. Koncentrējos šim biatlona gadam. Ļoti cītīgi strādāju. Esmu piesaistījis vairākus cilvēkus, kas palīdz daudzās lietās: gan komunikācijā, gan treniņu procesā, gan kopējā plānošanā. Šogad esmu sācis sadarbību ar Valdi Bērziņu. Strādājam pēc mazliet citas programmas, kas saistīts ar pleca operāciju, kuras dēļ biju izkritis no ierindas uz četriem mēnešiem. Tikai augustā sāku kaut ko darīt.

Kad bija operācija?
26. maijā, bet pirms tās arī neko nebiju darījis. Bija ļoti grūts periods. Psiholoģiskā ziņā nevarēju atiet no sezonas. Tas man bija ļoti drūms periods. Biatlons nebija starp prioritātēm, vairāk koncentrējos uz ģimeni. Pēc operācijas pamazām ar vingrošanu un spītējot sāpēm tiku atpakaļ uz strīpas. Parādījās vēlme kaut ko darīt saistībā ar biatlonu.

Kāda tieši vaina bija plecam? Tā bija jau sen gūta trauma, ko piecieti ilgāku laiku?
Es pieļauju, ka tas sākās Eiropas čempionātā Otepē [2014. gadā, kad Rastorgujevs, cīnoties par medaļām, piedzīvoja smagu kritienu, kā rezultātā salūza šautenes laidne]. Tā sezona beidzās, sākās jauna. Cītīgi strādājām ar spēka vingrinājumiem, veicām apjomīgu darbu. Atjaunošanās process nebija līmenī, nebija pietiekami daudz masāžu. Sanāca visu laiku uzkraut aizvien lielāku slodzi. Tas bija tikai laika jautājums, kad to savainojumu sāktu just izteiktāk. Pēc tam vēl bija Amerikas posms, kurā arī kritu [ceļā pēc savas pirmās PK medaļas karjerā] uz pleca. Tas laikam pielika punktu. Turpināju startēt ar visām sāpēm. Īsti nesapratu, kas tur ar to plecu ir. Centos nepievērst uzmanību un gatavojos sacensībām. Pēc sezonas divus mēnešus par biatlonu nedomāju. Tad nolēmām uztaisīt magnētisko rezonansi, un tajā konstatēja saišu bojājumu. No skriemeļa bija izrauta ārā saite. Nācās operēt un pāršūt to citā vietā, lai muskulis būtu stabilāks. Varēja arī ar to sadzīvot, taču sāpes nepazustu. Normāls cilvēks varbūt pat nejustu tādu kaiti, bet man ir jāstrādā ar lielām slodzēm. Bija risks, ka, turpinot aktīvi trenēties, piemēram, novembrī saplīstu vēl viena saite. Tad būtu jāizlaiž visa sezona noteikti.

Kurš plecs tas bija?
Kreisais.

Šaušanai tas traucēja vairāk?
Jā, jo stāvus šaušanā bise tiek balstīta ar kreiso roku.

Kāpēc konsultējošā trenera lomai pieaicināji palīgos Bērziņu?
Mans treneris Intars Berkulis ne vienmēr varēja būt klāt visās treniņnometnēs un sacensībās. Tāpēc nolēmām piesaistīt cilvēku, kurš visu laiku varētu būt klāt, redzēt mani no malas un piefiksēt dažādas nianses. Es viens pats varbūt varu arī nepamanīt kādu kļūdu, bet viņš uzreiz uz to var norādīt. Izvēlējāmies Bērziņu, jo viņam ir tāda pieredze. Izvēli ietekmēja arī mūsu iespējas. Ja ņemtu ārzemju treneri, izmaksas būtu pavisam citas. To atļauties nevarējām. Atradām optimālu variantu, kurš var palīdzēt gan ar loģistiku, gan šautuvē, gan filmējot un analizējot tehnisko izpildījumu. Berkulis joprojām raksta man treniņu plānus, pēc kuriem strādāju. Bērziņš vairāk atbildīgs par tehniskā izpildījuma niansēm: ienākšana, aiziešana šautuvē, šaušana. Tās visas ir lietas, kurās iepriekš zaudēju diezgan daudz laika. Cenšamies tur zaudēto laiku samazināt līdz minimumam.

Izlasē taču arī ir treneri! Tev gribējās, lai ir kāds, kas visu uzmanību pievērš tikai tev?
Nē, nē. Vienkārši ir tā, ka es sāku trenēties tikai augustā, kad izlase jau trīs mēnešus bija strādājusi, ielikusi pamatus. Šovasar mums ar izlasi galīgi nesanāca strādāt kopā. Es biju pavisam citā kondīcijā, kad vispār sākām strādāt. Otrkārt, mums ir sava sistēma ar Berkuli. Ja reiz es četrus gadus pēc kārtas biju viens no desmit ātrākajiem slēpotājiem biatlonā pasaulē, tad jau tā sistēma acīmredzami strādā. Man tikai jāpiestrādā pie citām lietām.

Četros mēnešos, ko pavadīji kopā ar ģimeni, izvēdināji galvu?
Jā, tas bija vissvarīgākais – pabūt kopā ar ģimeni. Sanāca pabaudīt laiku Latvijā, cik nu tas bija iespējams ar vienu roku. Tomēr priecājos, ka varēju paspēlēties ar meitu. Es neatceros, ka es Latvijā būtu atpūties. Nevis neatceros, bet nekā tāda vienkārši nav bijis. Tagad esmu pieradis pie mājām un nu uz katru treniņnometni ir grūtāk aizbraukt. Bet tas ir jādara.

Cik daudz šovasar sanāca patrenēties salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem?
Sniegu esmu redzējis apmēram tikpat, bet kopumā trenējies esmu krietni mazāk. Tā četru mēnešu pauze ieviesa lielas pārmaiņas. Arī pēc tās nevarēja uzreiz atsākt strādāt ar pilnu jaudu. Es aizvien to plecu jūtu, dažus vingrinājumus joprojām pat nevaru izpildīt. Ir jāpaiet laikam, līdz muskulis saaug. Tā saite, kas tagad man piešūta pie kaula, ir saīsināta. Tas nozīmē, ka saite vēl jāizstaipa, bet tā tik viegli nepadodas, jo tur jau visi citi muskuļi ir saauguši. Tikai septembrī vispār ņēmu plinti rokās. Cenšamies labi sagatavoties sezonai, tomēr nesasteigt formas atgūšanu. Pirmajās sacensībās redzēsim, cik konkurētspējīgi būsim. Taču domāju, ka visam jābūt kārtībā.

Šobrīd jau ir skaidrs, uz kurām disciplīnām šosezon liksi akcentu un kuras sacensības domā izlaist?
Noteikti piedalīsimies Eiropas un pasaules čempionātā. Par Pasaules kausa kopvērtējumu – skatīsimies. Redzēsim, kā es jutīšos pēc pirmajiem trim posmiem līdz Jaunajam gadam. Runājot par disciplīnām, cīnīsimies visās, bet skatīsimies, kā būs ar pašsajūtu.

Ja vien biji vesels un labi juties, nekad neatteicies startēt stafetē. Vai Bendikas rezultātu uzlabošanās un Briča atgriešanās kaut kādā veidā ietekmēs tavu motivāciju startēt komandā vēl biežāk?
Vispirms jau skatīšos, kā pats jūtos. Tā man ir un būs prioritāte. Četru mēnešu dīkstāve ir ievērojama. Nevēlos riskēt ar veselību un kādam kaut ko pierādīt. Tā arī treniņos var gadīties, ka kādā brīdī izdari par daudz, pārtrenējies, pēc tam nepieciešams krietni ilgāks laiks, lai atjaunotos un atsāktu strādāt ar pilnu atdevi. Sacensībās ir tāpat. Es tur varu izstiepties vai sarauties, bet rezultāts paliks tāds pats.

Pastāsti par pārējiem cilvēkiem, kas papildinājuši tavu komandu!
Piesaistīju divus menedžerus. Viens vairāk strādā ar finansiāliem jautājumiem, otrs ir atbildīgs par visu pārējo. Vēl viens cilvēks strādā ar mājaslapu, cits - palīdz ar komunikāciju.

Tas viss, lai padarītu sevi pievilcīgāku potenciālajiem sponsoriem?
Ne tikai tādēļ, lai atbalstītāji pievērstu man uzmanību. Ar visu komandu kopā nolēmām, ka vēlamies parādīt, kas patiesībā ir biatlons. Ne tikai to, cik tas ir grūts, bet arī to, ka tas ir foršs. Vēlamies popularizēt biatlonu mūsu valstī, lai cilvēki to labāk saprastu, vairāk skatītos, lai biatlons būtu pieejamāks. Ja domājam no sportiskās puses, kurš gan cits šobrīd, ja ne es, varētu popularizēt biatlonu Latvijā? Ir prieks, ka daudzi pieteikušies palīdzēt brīvprātīgi. Mums ir tiešām profesionāla komanda, katrs ir savas jomas eksperts. Es strādāju tikai ar profesionāļiem.

Pēdējos gados centies gūt uzlabojumus divos aspektos: sāki strādāt ar šaušanas treneri Klausu Zībertu, kura vairs nav starp mums, un risināji slēpju sagatavošanas servisa jautājumus. Kā ar to ir šogad?
Par Zībertu man aizvien ir grūti runāt. Viņš atstāja ļoti daudz informācijas [par šaušanu]. Tagad cenšos visu to informāciju nodot tālāk. Valdis Bērziņš šo informāciju tagad apgūst, lai saprastu, ko es gribu panākt. Viņam jāpamana tās manas kļūdas, jo pats sevi no malas neredzu. Nebūtu problēmu atrast citu cilvēku, kurš gribētu ar mani strādāt, bet viņi izmaksātu mums krietni vairāk. Ar Bērziņu daudz strādājam, un šajā ziņā rezultātiem jābūt. Cik lielā mērā, to vēl nevaru pateikt. Par servisa brigādi līdz galam vēl neesam vienojušies. Pagaidām gan šķiet, ka nebūs tādu problēmu kā pagājušajā gadā. Tad bija visādi sarežģījumi un vienkārši murgs. Cenšamies, lai šogad man būtu mazāk stresa. Pagājušajā sezonā bija ļoti daudz visādu nepatīkamu atgadījumu. Vienošanās vēl nav panākta, bet atlicis atrisināt vairs tikai loģistikas jautājumu.

Šosezon slēpes slīdēs?
Solīt es to nevaru. Tad jau redzēs pirmajos trijos posmos. Šobrīd izskatās, ka tam jābūt kārtībā.

Pirmajos posmos skriesi visu?
Skatīsimies pēc situācijas.

Pirmās sacensības kalendārā ir individuālā stafete. Vai pašreiz plānots piedalīties jau tajā?
Tagad tāda doma ir. Kā būs patiesībā, redzēsim vēlāk. Pirmajam posmam noteikti būšu pieteikts, bet, kurās disciplīnās skriesim, kurās ne, izlemsim vēlāk.

Skeletona treneris Dainis Dukurs nesen intervijā teica, ka ar tevi viss būšot kārtībā, tikai tevi jāaizvedot pie kāda tautas dziednieka. Vai var teikt, ka četru mēnešu piespiedu pauze būs devusi līdzīgu efektu?
Jā, laikam gan. Negribu tagad stāstīt visu, kam tobrīd gāju cauri. Nevienam nenovēlu piedzīvot to, ko tobrīd piedzīvoju es. Taču esmu tam ticis pāri. Gribas pēc iespējas ātrāk aizmirst to murgu. Cilvēki, kuri grib palīdzēt, palīdzēs. Tāpat kā palīdzēsim mēs viņiem. Mēs noteikti gribam palīdzēt komandai. Šosezon sākas atlase olimpiskajām spēlēm. Malā nestāvēšu. Es gribu, lai visa komanda aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm. Vai un kā tas izdosies, to redzēsim.

Andrejs Rastorgujevs
biatlonists, Dzimis: 1988. gada 27. maijā Alūksnē
Labākie panākumi: 4. vieta PK posmos (divreiz sprintā, pa reizei iedzīšanā un klasikā, pēdējoreiz – 2015. gadā), 16. vieta PK kopvērtējumā (2013./2014.), 9. vieta Soču olimpiskajās spēlēs, 4. ātrākais PK dalībnieks slēpojumā (2013./2014.), 2015./2016. gada sezonā: 20. vieta PK kopvērtējumā, 5. vieta masu startā Kenmorā Kanādā, 10. ātrākais slēpojums PK, 41. precīzākais šaušanā (82,82% kopumā, 92,7% guļus, 73,2% stāvus)

PLECA operācijā maija beigas lika biatlonistam Andrejam Rastorgujevam izlaist vairāku mēnešu treniņus, taču sniedza iespēju atpūsties ģimenes lokā un atgūt «apetīti» pret biatlonu. Alūksnieša komandai pievienojušies vairāki cilvēki, treneri un menedžerus ieskaitot.

Avots: Diena 21.11.2016.